/nginx/o/2018/07/15/9060768t1hf395.jpg)
Liels satraukums sacēlies zināmā sabiedrības daļā, kas nevarot un nevarot noskaidrot, kur un kā pazudis par Andra Šķēles uzticības personu dēvētais bijušais Ministru prezidenta biroja vadītājs Jurģis Liepnieks. Viņš nav rādījies sabiedrībā mēnešiem ilgi, ja arī redzēts, tad tikai kā meteorīts – bija un vairs nav – dzīvojot nezin kur, neatbildot uz telefona zvaniem, varbūt pat tiekot apsargāts kā liecinieks digitālās televīzijas lietā.
Jāteic, ka lielāko publikas daļu viena sabiedrisko attiecību speciālista gaisā izkūpēšana nebūt vis neinteresē. Tā pat baidās, ka Liepnieks atgriezīsies, jo tas nozīmētu televīzijas ētera atkal piepildīšanu ar visai nebaudāmām Tautas partijas vai pozitīvisma reklāmas kampaņām – cik nu tā pozitīvisma mūsu politiskajā dzīvē atlicies.
Ņemsim vērā, ka cien. Liepnieka kungs nekad nav slēpis, ka ir vienu vai divas ziemas skolā gājis filozofs. Šādiem domu cilvēkiem bieži vien ir raksturīgi ik pa laikam norobežoties no sabiedrības. Viņa kolēģis Diogēns, piemēram, kādu daļu mūža pavadīja, brīvprātīgi iespundējies mucā. Citi vairāk kristīgas noslieces filozofi izvēlas mitināšanos staba galā bez pārtikas vielām, bez skūšanās, dziļi vientuļā vietā. Vēl citiem labpatīk grimt domās, kad tie iekārpījušies pazemē, alās. Es nemaz nebrīnītos, ja arī Jurģis Liepnieks, vadoties pēc savām interesēm, atradis kādu nostūri Latvijā, kūdras purvos, meža biežņā, kur patverties no uzmācīgas uzmanības. Citā versijā filozofi norobežojas no sabiedrības divatā un tad laiku īsina intelektuālās sarunās, arvien nonākot līdz nobriedušiem secinājumiem par dzīves jēgu, nāvi un mūžību, par ko parasti ļaudis nemaz neaizdomājas.
No citas, jautrākās, puses skatoties, Liepnieks arvien deklarējies kā materiāli nodrošināts, varētu pat teikt, bagāts ļautiņš. Tāpēc tikpat labi iespējams, ka viņš uz mirkli nolicis malā savas nevalstiskās organizācijas «Par vārda brīvību» un citu uzņēmumu lietas, lai piešķirtu sev pelnītu atpūtu kaut kur Jaunkaledonijā vai citās papuasu apdzīvotās un filozofu iecienītās aizjūras teritorijās. Beigu beigās var jau izrādīties, ka bij. premjera biroja vadītājs sēž sakņupis tepat Kēnigsbergā pie Kanta kapa un vecajam doktoram Imanuelam Liepnieks, bez šaubām, ir vēl uzticīgāka persona nekā maģistram Šķēlem.
Nemaz mūsdienās neizbrīna, ja cilvēks neatbild uz telefona zvaniem. Pirmkārt, savas drošības dēļ viņš var būt nomainījis numuru, otrkārt, viņam beigusies «Toxic» karte, treškārt – mazāk runāsi pa telefonu, laimīgāks būsi.
Nezin, vai Liepnieka kungs patiešām ir numur viens, par kura prombūtni tik briesmīgi interesēties. Manuprāt, daudziem citiem kungiem ir daudz dibinātāki iemesli pašreizīt pazust no zemes virsas, iemest telefonu akā un atā. Tā Lasmaņa kungs nekur nav redzēts pat ne ievirpuļojoša un aizvirpuļojoša meteorīta kapacitātē, vairāki Ventspils uzņēmēji esot izvēlējušies attālākas par Latviju zemeslodes vietas savai pašreizējai apmetnei un, kā runā, drīz šo ceļu iešot arī citi džentlmeņi.
Taču visvairāk man rūp, ka tikpat kā pazudusi ir Latvijas valdība. Vienīgi Kalvīša kungs vēl rādās uz āru, no citiem dzird tikai klusas nopūtas un tālas atbalsis.